Aizvainojums - rēta sirdī. Kā to sadziedēt?

    Ko darīt, ja pirms nedēļas, pirms mēneša vai pirms veselas mūžības aizvainojāt, saduskojāties uz tuvinieku, likteni, situāciju, Dievu vai uz ko citu? Kā piedot? Kā nomest no pleciem šo smago nastu?

    Saka, ja jūs savā sirdī turiet aizvainojumu pret vismaz vienu cilvēku, jūsu dzīvē nevar ienākt laime, tās vietā atnāks slimības un nelaimes… Ja jūs dusmojaties uz likteni vai, vēl sliktāk, vainojat To Kungu, destrukcijas līmenis var sasniegt augstāko līmeni. Rodas jautājums, vai tad vispār nedrīkt izjust aizvainojumu?! Vai tas ir iespējams?! Jā, ir jāiemācās dzīvot neaizvainojoties. Saprotiet, ja izjūtat aizvainojumu, jūsu sirdī izveidojas rēta, kļūst grūti. Ārēji jūs to ātri varat aizmirst vai pat piedot, tomēr aizvainojums iesakņosies zemapziņā un jums pat nenojaušot, sāks graut jūsu dzīvi un veselībi. Aizvainojuma enerģijai ir liela loma destruktīvajā spēkā, jo tas ir protests pret dzīvi – viena no naida un agresijas formām.

    Kāda tad ir dzīves, bez aizvainojumiem metodika? Iekš visa kā redzēt To Kungu un viņa dievišķo plānu. Katrā cilvēka iemācieties saskatīt skolotāju, skolotāju, kuru jums atsūtījis Tas Kungs, lai palīdzētu pietuvināties pie Mīlestības bez nosacījumiem un iemācītos pazemību. Atzīstiet, vislabāk tas padodas tiem, kas ar mums izrīkojas netaisnīgi. Arī katra situācija mums iemāca ko jaunu. Iemācieties jautāt, ne: „Kāpēc man, Kungs, par ko? Par ko tāda netaisnība?!“, bet pajautājiet: „Ko gan šī situācija man iemāca? Pazemību? Pacietību? Mīlestību? Citas labas īpašības, kas pietuvina mani pie dievišķības?“. Iemācieties pateikties par jums sūtītajām situācijām un cilvēkiem, jo viss, kas notiek, notiek ar konkrētu mērķi.

    Viena no svarīgākajām īpašībām, lai mācību process noritētu raiti – ir cieņa, un vēl svarīgāk, mīlestība skolotājam. Šīs noteikums pielāgojams gan tiem, kas mācās laicīgās pasaules lietas skolā vai citās mācību iestādēs, kā arī tiem, kas tiecas pēc personīgās izaugsmes un attīstības ceļa. Kad skolotāju izmuļķo, noniecina – lai arī cik prātīgs būtu cilvēks, diezvai kāds no tā no varēs smelties. Kopumā ņemot, visa dzīve uz šīs Zemes ir kā skola, kurā mēs mācāmies mīlēt bez nosacījumiem, kalpot. Savukārt visi apkārt esošie cilvēki, īpaši tuvie – mūsu skolotāji. Jo vairāk cienām un izjūtam pateicību katram satiktajam, sākam dzīvot saprātīgi un mums mazāk nāk saskārties ar smagām un sāpīgām dzīves stundām. Daudz ātrāk sākam progresēt it visā.

    Praktisks padoms

    Kā praktiski attīrīties no iekratajiem aizvainojumiem? Tiklīdz atcerēsieties par kādu cilvēku, kurs izraisa jums kaut mazāko dusmu vai pamodina aizvainojumu, tajā pašā sekundē paklanieties tam dziļi jo dziļi. Ja jūs neesat viens vai to fiziski nevarat izdarīt, paklanieties domās. Jēzus ir mācījis: „Mīliet savus ienaidniekus, svēt tos, kas lamā jūs, dariet labu tiem, kas necieš jūs un lūdzieties par saviem pāri darītājiem un vajātājiem“ (Mata Evanģēlijs 5, 44).

    Paklanīšanās zemapziņā ātri atbrīvo no tur mītošās aizvainotības un, kas ir pats svarīgākais, no agresijas. Tas ietekmēs arī jūsu lepnumu, kas bieži vien ir mūsu visu proglēmu un ciešanu cēlonis. Lai aizvainotos, jābūt iekrātam pamatīgam lepnumam.

    Kā formējas aizvainojumi

    Egoistiska vēlme lietot un izmantot, bet ne sniegt, piepilda mūs ar bailēm un pretenzijām. No egoisma visbiežāk izriet visas sāpes. Budisti saka, ka neeksistē tāda lieta kā aizvainojumi un viss notiek mūsu galvā. Dažādas mūsu prāta balsis izveido stāstus, kuriem mēs noticam un sākam dzīvot tajos. Jo lielāks ir mūsu ego, jo pārliecinošāki stāsti, kuri piespiež mūs sevi uzskatīt par situācijas upuriem, glābējiem, agresoriem utm. Saka, ka ir neiespējami aizvainot cilvēku, kuram nav ego vai tas ir ļoti zems, savukārt pŗats ir mierīgs. Jo vairāk mēs aizvainojamies, jo šaurāks ir īstenās situācijas redzes loks. Mēs nespējam aplūkot situāciju no citas personas perspektīvas. Nesaprotam, kas un kā ir noticis. Tomēr, ja mēs saprastu, ka šīs dievišķās spēles mērķis ir pietuvināt mūs pie dievišķības, palīdzēt mums piepildīties ar mīlestību un lai katrs cilvēks būtu mūsu skolotājs, atsūtīts no augšas – viss nokārtotos un nostātos savās vietās.

    Vēlos pārstāt būt par egoistu un iemācīties mīlēt, ko man darīt?

    Sākumā nepieciešama liela vēlēšanās. Teiksiet, ka gribat. Pajautāšu, cik ilgi un cik stipri?

    Tas vajadzīgs, lai jūs saprastu un mērķtiecīgi tiektos pēc šīs vēlmes iedzīvināšanas. Rekomendējam šādu praktiku. Uzrakstiet savu vēlēšanos. Tā varētu skanēt šādi: „Manas dzīves galvenais mērķis ir mīlēt“ vai „Manas dzīves galvenais mērķis ir mīlestība bez nosacījumiem vai dievišķa mīlestība“. Vienu no šīm frāzēm vajadzētu uzrakstīt vismaz reizi dienā divus mēnešus pēc kārtas. Kad jūs ko rakstāt, zemapziņa to pieņem. Kāds ir galvenais mērķis jūsu zemapziņā, uz kuru jūs ved dzīve. Gribēt vien domās – nepietiek, jo katru dienu mūsu galvu apciemo ap 60 tūkstošiem domu, ideju un vēlmju. Stipri apšaubāms vai zemapziņa izšķirs vienu svarīgāko vēlmi, ja tā nebūs uzrakstīta. Dievišķu mīlestību varat lūgt arī lūgšānās reizē.

    Ja vēlaties, lai ziņas būtu ne tikai interesantas prātam, bet arī noderīgas, rakstiet savu mērķi un mēģiniet vairāk būt „šeit un tagad“, trennējiet prāta mieru. Paklanieties un pasakieties saviem skolotājiem. Iemācieties pateicību, pieņemiet visu, kas mūs ieskauj. Centieties vairāk smaidīt, pat tad, ja reizēm nākas sevi piespiest to izdarīt. Centieni būt laimīgam arī tiek apbalvoti.

    Dzīvē var gadīties, ka apkārtējie izskatās neapmierināti un dusmīgi, tomēr iemācoties iekšēji pateikties par šiem “skolotājiem” un novēlēt viņiem visu to labāko, viss ļoti ātri mainās un „skolotāji“ kļūst draudzīgāki, mums labvēlīgāki. Ko izstarojam apkārtnei - to arī saņemam. Saprotiet, nekas nenotiek bez Tā Kunga ziņas, viss tikai mūsu labvēlībai.

     

    Esiet veiksmīgi un mīloši!

    Raksts: balarama.lt

Atsauksmes

Jauns komentārs

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji

Reģistrēties vai Ielogoties